Saturs
Daudzi cilvēki var iedomāties frāzi "alternatīvs plāns", kad viņiem tiek lūgts definēt ārkārtas situāciju. Tomēr Fīdlera modelī gadījuma raksturs nozīmē "atkarībā no nosacījuma izpildes". Freds Fīdlers bija viens no pirmajiem zinātniekiem, kurš savā 1967. gada grāmatā "Līderības efektivitātes teorija" iepazīstināja ar situācijas ietekmi, lai noteiktu vadības panākumus.
Stila noteikšana
Fīdlera modelis pieņem, ka personīgais vadības stils tiek noteikts, pamatojoties uz uzdevumu vai attiecībām. Uzdevumu vadītāji koncentrējas uz darba izpildi un mēdz būt autokrātiski. Tie, kas ir orientēti uz attiecībām, liek cilvēkiem vispirms un izmanto radošumu un komandas darbu, lai pabeigtu projektu.
Stilu var noteikt, izmantojot Fieldera izstrādāto tehniku, ko sauc par "vismazāk vēlamo kolēģi" (LPC). LPC tests liek vadītājam domāt par cilvēku, ar kuru viņam vai viņai vismazāk patika strādāt, un pēc tam viņu vērtēt pēc vairākām īpašībām, tostarp sadarbības, draudzības, sirsnības, uzticības un perspektīvām. Fielers izteica teoriju, ka līderus, kuri pārvērtēja vismazāk izvēlētos, vadīja attiecības, savukārt tos, kuri nepietiekami novērtēja, vadīja uzdevumi.
Situācijas noteikšana
Fīdlera modelis arī prasa vadītājam noteikt viņa pozīciju. Pēc Fīdlera domām, "situācijas labvēlība" ir atkarīga no trim faktoriem, līdera un dalībnieka attiecībām, uzdevuma struktūras un vadītāja pozicionēšanas un varas. Vadītāja un dalībnieka attiecības attiecas uz uzticības līmeni, ko komandas locekļi piešķir savam vadītājam. Uzdevuma struktūra apraksta, cik daudz vadītājs un viņa sekotāji saprot par veicamo uzdevumu. Līdera pozīcija un spēks ir saistīts ar to, cik lielu ietekmi līderis rada situācijā, piemēram, spēju sadalīt pozitīvu vai negatīvu atlīdzību.
Pieteikums
Fiedlera modeļa pielietošana ietver vadības stila pielīdzināšanu labvēlīgai situācijai, lai iegūtu visefektīvākos rezultātus. Piemēram, uzdevumu strukturēti vadītāji, kuriem ir atalgojuma spēks, visefektīvāk darbosies situācijās, kad grupai ir piešķirts skaidri definēts uzdevums, uzskata Fīdlers. Savukārt uz attiecībām orientēti cilvēki būs efektīvāki situācijās, kad uzdevums nav skaidrs un prasa radošumu, un kad vadītājam nav atalgojošas autoritātes, bet viņam ir pozitīvas attiecības ar savu komandu. Starp šiem diviem piemēriem ir vairāki potenciālie līderības scenāriji, kas ir atkarīgi no mērķtiecīgas vadības un situācijas labvēlības.
Spēcīgi punkti
Fīdlera teorijas stiprā puse ir tā spēja prognozēt vadības efektivitāti atbilstoši individuālo un organizatorisko mainīgo ieviešanai. Turklāt Fīdlera modelis pavēra ceļu citām teorijām, kurām pēc būtības ir vadīšanas stils "neviens nav ideāls", piemēram, Hersija un Blanšāra situācijas vadība.
Vājās puses
Fīdlers saka, ka organizācijai ir vieglāk mainīt situāciju, lai tā atbilstu līderim, nekā vadītājam mainīt savu stilu. Modelis ir neelastīgs un neņem vērā līdera adaptācijas potenciālu, izmantojot apmācību vai personīgo stilu. Turklāt tos, kuri atrodas vēlamās skalas vidū, nevar izšķiroši apzīmēt kā orientētus uz uzdevumiem vai attiecībām, un modelis nepieļauj daļējus stilus.
