Saturs
Redzamā ultravioletā spektrokopija jeb UV-vis ir diagnostikas metode, kurā izmanto redzamo gaismu un tai blakus esošos viļņu garumus. UV-visspektrometrs ir instruments, kas izmanto gaismas avotu, kas iet caur kameru, lai noteiktu metāla jonus un organiskos komponentus. Tas ir spēcīgs ierocis, ko izmanto daudzās laboratorijās, taču šīs diagnozes metodes izmantošanai ir daudz priekšrocību un trūkumu.
Gaismas avots
Gaismas avota šķērslis kontrolē gaismas daudzumu, kas nāk no specializētas lampas, kas iet caur paraugu. Obstruktors ir vienīgā kustīgā UV-vis spektrometra sastāvdaļa. Šīs sistēmas priekšrocība ir vienkārša instrumenta konstrukcija. Tomēr lampa, kas izstaro visus analīzei nepieciešamos gaismas viļņu garumus. Piemēram, deitērija lampa izstaro viļņu garumus no 180 nm līdz 370 nm, un volframa spuldze - no 315 nm līdz 900 nm. Lampas nomaiņa ir laikietilpīgs process.
Kalibrēšana
UV-vis spektrometriem nepieciešama bieža kalibrēšana, lai saglabātu instrumenta precizitāti un precizitāti. Lai izvēlētos materiāla veidu, ko izmantot kā kalibratoru, ir nepieciešamas zināšanas par analizējamā parauga tipu. Tomēr paraugu analīze, izmantojot UV-vis, ir ļoti ātrs process, salīdzinot ar citām paraugu noteikšanas metodēm, piemēram, HPLC. Šī ātrā analīze tiek panākta tikai ar pareizu kalibrēšanu.
Jutīgums
UV-vis metode ir paraugam nesagraujoša, un tai ir augsta jutība organisko savienojumu noteikšanai. Tomēr problēma var būt klaiņojoša gaisma. Tas ir saistīts ar faktu, ka attiecīgais ārsts mēģina noteikt paraugu, izmantojot ļoti lielu viļņu garuma diapazonu vai sliktu instrumenta dizainu.
